Praktiski
Dārzs

Dabā augus purina vējš, bet siltumnīcā nākas to darīt kopējam. Ārijas Rudlapas dienasgrāmata 0

Foto-Shutterstock

27.jūnijs. Var salīdzināt dažādās dienās sētos burkānus
Diena sākas saulaina. Pavēss. Atveru siltumnīcas durvis, lai vēdinās, un dodos darba gaitās. Naktī arī vēl ir lijis, par ko liecina peļķes uz ceļiem. Savs labums ir, grants ceļi neput, taču zemei vēl mitruma par maz. Dārza darbiem pievēršos vakarā, tā, protams, ir ravēšana. Apskatu savus novērojumu sējumus. Maija sākumā eksperimentēju ar burkāniem un redīsiem. Sakņu dienā, 7. maijā, sētie aug tā nekas, atradušies pat redīsi, kurus biju norakstījusi uz spradžu rēķina. Toties blakus vadziņā 9. maijā, mezglu dienā, sētie apauguši ar gurķu mētrām dažādās attīstības pakāpēs. Raustīju tās ārā aptuveni vienādi abās vadziņās. Nu pie tik nomācošiem kaimiņiem jau neviens sevi cienošs augs nespēj izaugt. No burkāniem nekas prātīgs nav izaudzis, retie redīsi ziedos. Grūti pateikt, kāpēc tā. Vai pie vainas kosmiskie mezgli vai mana iecietība pret gurķu mētrām. Cenšos ravēt pārējos sējumus, kamēr sāk krēslot un burkānus no matuzālēm grūti atšķirt.

28.jūnijs. Augļu diena. Gurķīšus apsēdušas tīklērces
Diena saulaina un silta. Vakarā, atgriezusies mājās, nolasu zemenes. Piesienu un pietinu pie auklām melones siltumnīcā un novācu gurķus. Izskatās, ka manus brašos gurķīšus apsēdušas tīklērces. Nolaistu tos ar ūdeni visā augumā. Trim augiem nav vērts meklēt plēsējērces vai ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, kas būs, tas būs. Beidz ziedēt īrisi, garām ejot, nogriežu ziednešus, lai nebojā “peizāžu”. Manā rudenī iekārtotajā stiebrzāļu dobē suns mēģinājis kaut ko norakt. Sarkstošās miskantes vēl nav īsti iejutušās jaunajā vietā, bet tas jau nenozīmē, ka tur jāierīko grauzēju kapsēta. Vainīgais gan nedomā, ka izdarījis ko sliktu, jo visi augi taču dzīvi un veseli. Vēl apskatu, kā jūtas mani vannas stādījumi. Diemžēl stiprais vējš papluinījis un palauzījis kalibrahijas un bakopas (nu ir gan nosaukumi, mēli var izmežģīt). Nolauztos zarus ierušinu zemē, varbūt apsakņojas.

1.jūlijs. Sakņu diena. Tomātiem laužu pazares, pietinu, piesienu
Esmu saplānojusi sējumu lielus kopšanas darbus, vagošanu, ravēšanu. Taču diena sākas ar smīlājošu lietutiņu, kas visu mērķtiecīgi saslapina un atmērcē. Kurzemes vidieni neskāra iepriekšējās dienas katastrofālās lietavas. Mēģinu gan izvagot starpvagas, taču nekas nesanāk, mālainā augsne līp pie ritenīša un stumšana kļūst neiespējama. Mainu plānus. Izsēju atlikušās rutku sēklas un izstādu nedaudzos Pekinas kāpostu stādus. Mācos audzēt šo kultūru. Pagaidām vēl līdz galviņām tikusi neesmu. Tā kā lietus sāk līt stiprāk, pievēršos tomātiem siltumnīcā. Izlaužu pazares, pietinu, piesienu, priecājos par augļu aizmetņiem. Īstā diena gan nav šādiem darbiem, taču neko darīt, nākamās divas nedēļas dārzam būs jādzīvo sava dzīve. Gurķiem noplūcu uz izvācu bojātās lapas. Saklāju ap tiem lapainus lazdu zarus cerībā, ka plēsējērces no to lapām pārvāksies pie gurķu tīklērcēm. Vismaz zinātāji raksta, ka plēsējērču dabiskā mājvieta ir lazdas. Ienesu vēl struteņu zarus un noplūktās gurķenes. Mēģinu kaitēkļus apkrāpt. Kamēr darbojos siltumnīcā, lietus pierimis. Paņemu izkapti un cenšos nopļaut ap komposta kaudzi saaugušās nezāles. Manas nodarbes ievērojis dēls un pienācis mani māca, ka vajag pļaut, nevis kapāt. Gudrinieks atradies, tad pļauj pats. Un pļauj arī, piedevām vēl lasa man lekciju par izkapts pareizu lietošanu. Skaļi pukstu par šīm gudrībām, bet klusībā nopriecājos un brīnos, pa kuru laiku viņš visu to apguvis.

2.jūlijs. Sakņu diena. Siltumnīcas laistāmajam ūdenim pievienoju tauksakņu raudzējumu
Diena rīta pusē mitra, bet pēcpusdienā parādās saulīte un sāk nožāvēt rasu un zemes virskārtu. Atkal nolasu zemenes un novācu gurķus. Vakarā salaistu siltumnīcā augošos tomātus, papriku un gurķus. Labāk jau, protams, ir veikt šo darbiņu agri no rīta, bet baidos, ka visu nepaspēšu. Laistāmajam ūdenim pievienoju tauksakņu raudzējumu, 1 litru uz parastu spaini. Apskatu savus gurķīšus. Stāvoklis stabils, bet bez pārmaiņām, kā saka seriālā. Garāmejot vēl izrauju pa nezālei, piesienu pie balsta savu atlikušo vīģes koku. Tas nav liels, bet briedina divus augļus. Nu ko, mans zaļais dārzs, audz un gaidi mani mājās!

21. jūnijs. Ziedošos tomātus sapurinu, lai labāk apputeksnējas
Atgriežos mājās vakarpusē pēc divu dienu prombūtnes. Mani sirsnīgi sveic suns un kaķi. Nedaudz atvilkusi elpu un parūpējusies par saviem četrkājainajiem draugiem, eju vakara apgaitā pa dārzu. Suns mani pavada, skraidīdams šurpu turpu un ošņādams katru iedobi, ja nu tā izrādās peļu ala. Esmu nolēmusi neko nedarīt, tikai novērtēt situāciju. Pagaidām nekas vēl aizaudzis nav. Siltumnīcā atkal izauguši daži gurķi līdz plūcamajam lielumam. Tomātiem aizmetušies auglīši. Sveicienam sapurinu tos. Šai darbībai ir arī materiāls pamats, tomātu ziedos tā labāk nobirst putekšņi. Sapurināšana īpaši vēlama siltā laikā, lai veicinātu apputeksnēšanos un augļu veidošanos. Dabā augus purina vējš, bet siltumnīcā nākas to darīt kopējam. Garāmejot izrauju dažas nezāles. Konstatēju faktu, ka ar steigu jāorganizē atbalsts zirņiem, bet sviesta pupiņas tomēr nav sadīgušas. Ar pārējo viss tā kā puslīdz kārtībā. Aplaistu podu puķes, un šim vakaram viss.

22. jūnijs. Sakņu diena.
Cenšos ravēt, lai mani neaplīgotu. Iesēju mazu gabaliņu melnos rutkus un izstādu nedaudzos salātkāpostu stādus. Kad maijā stādītie būs apēsti, noderēs šie. Pārbaudu, vai kartupeļos nav parādījušās lapgrauža vaboles. Acīs nekrīt. Vai nu vējš nopurinājis, vai stārķi nolasījuši. Toties uz rozēm atrodu treknus zaļus kāpurus, kuri paspējuši apgrauzt pumpurus. Nedomājot par to piederību kukaiņu pasaules grupējumiem, nolasu tos un saminu. Nebūs jums manas rozes grauzt! Gar ausi, nikni dūkdama kā bumbvedējs, aizlido maija vai jūnija vabole. Laikam biedē un aizstāv kukaiņu cilti.

25. jūnijs. Ziedu diena. No dēstiem stādītās un pa tiešo sētās melones siltumnīcā vairs neatšķiras
Jāņi nolīgoti, un atgriežas ikdienas darbi. No rīta sakopju tomātus, izlaužu padušu dzinumus, pietinu pie auklām. Atsienu melones. Man četri augi, divi no dēstiem, otrus divus iesēju tieši siltumnīcā dobē. Atšķirību gandrīz vairs nav.
No meijām sasienu pirtsslotas. Bērzu lapas tādas apgrauztas, tāpēc zariem pielieku kaķu mētras. Tās vareni sakuplojušas un ceri augstumā sniedzas pāri manam viduklim. Esmu vidēja garuma, 1,64m. Pie tik interesantiem darbiem man pievienojas kaķenīte Mafija. Vispār jau viņa ir kaķis pēc sugas un dzimuma, bet mētras patīk. Tā tīksmi ošņā un beržas gar mētru kaudzīti, līdz nokrīt guļus un vārtās. Laikam noreibusi, bet skandālu netaisa.
Laiks vējains un laiku pa laikam atpūš kādu lietus mākoni. Zemei no tā maz labuma, taču sienam nopļauto zāli bojā. Mani tas tieši neskar, taču dzīvoju līdzi lauksaimniekiem, kam tas ir svarīgi. Es vēl apgriežu īrisiem noziedējušos ziedkātus un aizveru siltumnīcas durvis. Priekš jūnija pavēsi.

26. jūnijs. Lapu diena. Piesienu vīnogulājus un izkniebju paduses
Diena vēsa un vējaina. Pa laikam atkal atpūš kādu lietus mākoni. Pievakarē beidzot gadījies tāds ietilpīgāks un mitrums ticis arī zemei. Vējš arī vairs tik briesmīgi nepūš. Izeju dārzā, lai novērtētu situāciju. Ar steigu jāpiesien vīnogulāji. Man ir četri augi, ar kuriem ne visai labi tieku galā. Kad lasu ieteikumus un redzu, kā citi veido vīnogulājus, man liekas, ka visu saprotu, bet, pienākusi  pie savām, konstatēju, ka nekā nezinu. Taču kaut ko jau izdaru, piesienu, izkniebju padušu dzinumus. Nu gandrīz kā tomātiem. Galu galā es taču apguvu lopbarības ražošanu. Vispār augu piesiešana un atbalstu pielikšana ir mana dārza vājā vieta. Zinu, ka tas jādara laikus, bet kaut kā nesanāk. Ierīkoju balstu sistēmu miķelītēm, kas draud uzkrist vienai no jaunajām vīnogām. Ja balsti pielikti laikus, augi izkārtojas un tos piesedz, lai cik necila materiāla tie arī būtu. Profilakses darbiņš, bet ne vienmēr izdodas to paveikt laikā.

LA.lv