Kapusvētki, Svētki

Kā vajadzētu izskatīties gaumīgam kapu piemineklim

Foto - Dainis Bušmanis

Mūžībā aizgājušo tuvinieku atcerei pie kapu kopiņas mēdzam novietot kādu piemiņas zīmi. Kā vajadzētu izskatīties gaumīgam kapu piemineklim, lai klusās sērās un gaišās skumjās tas atgādinātu palicējiem par mīlestību un mūžību, kā arī glabātu piemiņu par cilvēku un viņa dzimtu? Pārdomās dalās sakrālās kultūras speciālisti.

Kapa zīme pamatoti uzskatāma par vienu no apbedījuma vietas svarīgākajiem elementiem, taču ne vienmēr tai jābūt arī visiespaidīgākajai. Latviešu kapu veidošanas un kopšanas tradīcija liecina, ka mūsu mentalitātei tuvāka ir kapavietas kompozīcija ar vairākām dominantēm. Līdzās kapa zīmei tāda var būt meistarīgi ar augiem rotāta kopiņa, kā arī kāds izteiksmīgs augs: ziedošs krūms, kāds pundurkoks vai nokarena (sēru) šķirne.

Skulpturāli kapu pieminekļi ir viena no mūsu nacionālajām bagātībām. To zina ikviens, kas izstaigājis Raiņa, Pirmos un Otros Meža kapus, Brāļu kapus. 20. gadsimta sākumā parādījās pirmie pašu latviešu veidotie granīta pieminekļi, kuru autori bija tēlnieki Gustavs Šķilters, Burhards Dzenis, Teodors Zaļkalns. Arī vēlāk kapu pieminekļu žanram pievērsās izcili meistari: Kārlis Zāle, Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega, Konstantīns Rončevskis, Aleksandra Briede, Emīls Melders, Marta Lange, Kārlis Baumanis, Egons Zvirbulis, Jānis Zariņš, Juris Mauriņš u. c.

Tomēr jāpatur prātā, ka pieminekļa lielums jāsamēro ar kapavietas platību. Šaurībā mākslas darba vērtība nav izbaudāma.

Tēlnieks Jānis Strupulis: – Izstaigājot mūsu dvēseļu dārzus, redzu, ka tikai kādi pieci procenti pieminekļu ir mākslinieciski, tādi, kas rada estētisku baudījumu. Liela daļa mūsdienās kalto kapa zīmju ir neprofesionālas, tajās jūtams amatierisms – vai nu nav ievērotas burtu proporcijas, raksta izvietojums, vai tēls ir grūti nolasāms… Mani priecē tradicionālu formu pieminekļi, kas veidoti no granīta ar daudzveidīgām krāsu niansēm – pelēkos, sarkanīgos un brūnganos toņos. Tās ir formas, kas vairāku gadsimtu gaitā palikušas nemainīgas vai izmainījušās nedaudz. Tie ir simetriski vai asimetriski, bet tajos tiek saglabātas īpašas proporcijas, lai kapu piemineklis izskatītos svinīgi, eleganti un nopietni. Tos veidojuši profesionāli mākslinieki. Starp citu, Dānijā neredzēju pulētus pieminekļus, visiem matēta virsma. Daudziem izkalts putniņš, kas simbolizē dvēselīti.

Atrast piemērotas formas, struktūras un krāsas akmeņus Latvijā nav grūti, to apstrāde gan ir dārga. Akmeņus visbiežāk skalda vai zāģē. Ļoti labi izskatās tikai nedaudz apstrādāti akmeņi – nogludināta tiek vien uzraksta vieta. Problēmas dažkārt gan rodas ar labi saskatāmas informācijas iegravēšanu, jo akmens struktūra un krāsa dažādos klimatiskajos apstākļos traucē informācijas uztveri. Dažkārt pasūtinātāji vēlas ko tādu, kas simbolizētu aizgājēja personību vai rosinātu asociācijas, kas saistās ar konkrēto cilvēku, viņa dzīves gājumu vai laikmeta garu. Pēdējā laikā firmas piedāvā kapu zīmes atvērtas grāmatas veidā, kurā atliek vien iegravēt tekstu. Domājams, ka ideja radusies no Bībelē pieminētās Dzīves grāmatas.

Vitālijs Vilcāns, pieredzējis akmeņkalis Līvānos: 
– Lai gan reklamējas daudz pieminekļu veidotāju, tomēr īstu meistaru ir pamaz. Šādam darbam vajadzīga gan pieredze, gan arī tehnika. Piemēram, manam kursa biedram Ilmāram Alšānam (SIA “Koks un akmens” Džūkstes pagastā) ir īpaša ierīce, ar ko var veidot dažādus tēlus, pat iespaidīga lieluma lauvas.

Es par akmeņkali izmācījos jau 1976. gadā. Toreiz mūs gatavoja Rīgas metro būvei, tāpēc apguvu īpašus aroda smalkumus. Tagad man ir savs SIA “Vilcāns V”. Galvenokārt strādāju ar Skandināvijas granītu, kam ir brīnišķīgas nokrāsas. Turklāt tam var piemeklēt otru līdzīgu, tātad vieglāk saskaņot akmeņus, ko diemžēl nevar izdarīt ar vietējo laukakmeni – tos divus līdzīgus nevar atrast.

Patlaban tirgus ir pilns ar akmeņiem no Ķīnas. Tos gan es neieteiktu. Tie ir apstrādāti nevis mehāniski, bet ķīmiski, tāpēc tajos iegravētais teksts pēc neilga laika izbālē… Kā tos atšķirt? Pirmkārt, to cenas ir pārāk zemas, otrkārt, no visām pusēm to virsma ir nedabiski nopulēta tumši spīdīga. Tāpēc, izraugoties materiālu piemineklim, iesaku konsultēties ar speciālistu.

Piemiņas zīmei nav jābūt lielai un greznai, arī ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem iespējams panākt emocionāli piesātinātu tēlu.

Ar laukakmeņiem kopš 1994. gada strādā Jēkabpils Edvīna Zeļenko akmeņkaļu darbnīca. Tā iemantojusi ne vien vietējo, bet arī rīdzinieku atzinību. Meistarība kaldināta ar uzcītību, priecē materiālu daudzveidību un prasme atrast vispiemērotāko risinājumu gan piemineklim, gan kapu plāksnei vai kopiņas apmalojumam. Ar darbnīcas gādību un labdarību divās piemiņas plāksnēs pie Neretas luterāņu baznīcas iemūžināti uz Sibīriju izvesto un svešumā mirušo neretiešu uzvārdi.

– Pieprasītākie materiāli ir granīts un laukakmens, iespējams, marmors, kā arī materiālu kombinācijas. Ikvienam piemineklim, pat pašam vienkāršākajam, jābūt ar kādu savu, individuālu niansi, ko vienmēr cenšamies nodrošināt.

Viena no latviešu tautas sakrālās kultūras izcilām kopējām ir tēlniece Vija Ilze Dzintare: – Latviešu zemniekam ir tuvs parastais laukakmens, tas bieži bijis novietots pie mājas, ceļa malā, pie pirts vai akas. Iespējams, šī tradīcija ietekmējusi vēlmi arī savu tuvinieku piemiņu godināt ar vienkāršo laukakmeni. Tāpēc visizplatītākie Latvijas kapos ir laukakmeņu – granīta kapa pieminekļi. Sava radošā mūža laikā esmu veidojusi un izkalusi neskaitāmus kapa pieminekļus. Katru skulpturālo darbu esmu veidojusi citādāku – ar savu atšķirīgu zīmi vai tēlu, kas saistīts ar kapu kalniņā guldīto cilvēku.

2012. gadā māksliniecei piešķirts IV pakāpes Trīs Zvaigžņu ordenis par mūža ieguldījumu monumentālajā un vides tēlniecībā. Nozīmīgākie darbi ir piemineklis komunistiskā terora upuriem Baltezerā, piemineklis deportētajiem Preiļos, piemiņas skulptūras O. Kalpaka dzimtajās mājās “Liepsalās”, pilsētas zīme Grobiņā, piemiņas skulptūra deportētajiem Sv. Pētera baznīcā, piemiņas akmeņi profesoriem P. Kulitānam, J. Apsītim, J. Rizgam, J. Bergam, akadēmiķim F. Bīderam, kapa pieminekļi akadēmiķiem P. Gerkem, B. Klīdzējai u. c.

– Mūsu kapi ir kā muzeji ar tēliem un piemiņas zīmēm. Diemžēl pēdējā laikā tajos redzamas arī daudzas vienādas, neizteiksmīgas melnas kapu plāksnes, kas importētas no ārzemēm, pat no tālās Ķīnas. Žēl, ka ienāk sveša mentalitāte un citas tradīcijas. Mūsu pašu meistari un tēlnieki piedāvā vienkāršas, toties gaumīgas piemiņas zīmes.

Sērojošie tuvinieki nāk uz kapiem, lai rastu mierinājumu un zināmu saskarsmi ar aizgājēju. Lai cik sāpīga būtu šķiršanās, atmiņām par viņu ir jābūt gaišām, harmoniskām un dzīvi apliecinošām, jo neviena dzīve nav bijusi veltīga. Lai atvieglotu tuvinieku dvēseles smagumu, granītā radu gaišus, tēlnieciski plastiskus tēlus. Patlaban strādāju pie portreta un piemiņas plāksnes profesoram Jūlijam Anšelēvičam, kas tiks uzstādīta pie 1. pilsētas slimnīcas, – teic tēlniece.

Vijas Ilzes Dzintares darbu izstādi “Akmens un spārni” līdz 28. maijam var apskatīt Daugavas muzejā Doles salā. Septembrī Zinātņu akadēmijā atklās viņas medaļu izstādi.

Pievienot komentāru