Mājas mīluļi, Suņi

“Čiepiņa mantu nesargā, bet mani gan!” Bezgala uzticīgās sunītes dzīvesstāsts

Foto no ģimenes arhīva

Ar mazo, sirsnīgo suņuku iepazinos vienā no rokdarbu izstādes atklāšanām. Plašajā zālē, kur līdz ar senlaicīgiem zirgu atsperu ratiem, pie koka sijām iekārtām zāļu buntītēm un skaistiem izšuvumu darbiem, kas radīja māju sajūtu, plāna vidū stāvēja mazs, balts sunītis. Un pavisam klusi tipināja, knapi skardams grīdu. Sirsnīgākais šajā mizanscēnā bija uz saimnieci vērstais sunenītes skatiens, kur viņa dosies, vai es neatpalikšu? Tā soli solī viņas abas – saimniece ar Čiepiņu blakus – arī piedalījās izstādes atklāšanā. Tāpēc arī nolēmu uzrakstīt par šo sirsnīgo, vienkāršo sunenīti ar tik labestīgu dvēselīti. Tā būs arī atbilde uz tik bieži uzdoto jautājumu par suņa izvēli.

Māras Kļaviņas mājās vienmēr bijis ierasto mājdzīvnieku duets: suns un kaķis, kas tikuši loloti un mīlēti. Izņemot cildeno Bernes ganu suni, pārējie ir jauktenīši, sirsnīgi krancīši ar savējiem uzticīgu sirdi mūža garumā. Šajā plejādē kā spoža zvaigznīte iemirdzas pieminētā sīkucīte Čiepiņa. Pirmo reizi viņu ieraugot, saimniece smaidot iesaukusies: “Tas kucēniņš ir tik mazs, mazītiņš un balts kā sniegs…”
Kad ģimenē izvērtās pārrunas par vārdu, uz sīciņo būtni paskatoties, bija skaidrs, ka tādu var saukt vien par Čiepiņu, nevis kādā nopietnā suņa vārdā. Tā kucēns pieauga, bet neliela suņa augumā. Kucīte vada savas laimīgās dienas, mājās juzdamās kā pilntiesīgs ģimenes loceklis, un kā jau visi suņi spēlējas ar bumbiņu, skrien pa mežu pakaļ saimnieces mestajam kociņam…
Māra saka, ka viņas abas iet gan pa mežu, gan brauc ciemos. Un pavada Čiepiņai tikpat kā nav vajadzīga, jo skaidri zina: sunenīte viņai sekos… Un rej arī Čiepiņa vien tad, kad saimniece ir mājās: “Jā, kad reizēm pazīstamais meistars manas prombūtnes laikā atnāk strādāt, no suņuka riešanu nedzirdēs. Bet, ja esmu mājās un ierodas cilvēki, tad rej ne pa jokam. Jā, Čiepiņa mantu nesargā, bet mani gan!”
Nesen suņuks piedzīvoja lielākās skumjas, kas tikai tagad lēnām zūd. Čiepiņa pēc saimnieka aiziešanas nesaprata, kas notiek. Kāpēc saimnieka vairs nav ne mājās, ne arī savā darbnīcā. Uzticīgā dvēselīte sēdēja vairākas dienas no vietas un gaidīja, vai tiešām saimnieks neiznāks vismaz no darbnīcas… Pēc tam dzīve sāka iet savu gaitu, bet tagad Čiepiņa baiļodamās uzrauga saimnieci, vai viņa arī var neatgriezties? Tāpēc Māra uz ilgu laiku nedodas prom no mājām. Saimniece zina, ka viens brūnu acu pāris nenovērsdamies ir kā piekalts piemājas ceļa līkumam, līdzko viņa tur parādīsies…

Abpusējais – cilvēka un suņuka – mīlestības loks turpinās.

 

Pievienot komentāru