Mājas, Remonts un būvniecība

Būvēs arvien vairāk izmanto piemirstos ekoloģiskos apmetumus – miltus, kaļķi un mālu

Foto - Andris Ozoliņš

Sienu apmešanas tehnoloģijas un materiāli laika gaitā kļuvuši daudzveidīgi un to sadalījums sarežģītāks. Vienkāršākais veids ir nodalīt tos apmetumus, kurus veido tikai dabas izej­vielas, no tiem apmetumiem, kam ir krietna sintētisko izejvielu piedeva. Otrs kritērijs ir apmetuma elpošana – spēja uzsūkt un izdalīt gaisā esošo mitrumu. Šajā ziņā no dabisko apmetumu saimes nedaudz izkrīt cementa apmetums, kas tāpat kā betons ir blīvs un samērā maz caurlaiž ūdens tvaikus.

Miltu apmetums

Kā vienu no interesantākajiem no nepelnīti aizmirsto apmetumu saimes var minēt miltu – smilšu apmetumu. Tā māsa – miltu (zviedru) krāsa ir pārdzīvojusi laika lokus, tiek plaši ražota Skandināvijā un veiksmīgi lietota koka konstrukciju krāsošanai. Iespējams, ka paša gatavots miltu apmetums arī var rotāt kādu dabiskā dzīvesveida cienītāja mājokli. Miltu apmetuma gatavošana ir aizmirsta māksla, un, ja nepaveiksies “Youtube” atrast vizuālu pamācību, vajadzēs paeksperimentēt.

Apmetuma masu veido, miltu klīsterim pievienojot sijātas smiltis. Klīsteris nedrīkst būt pārāk biezs un spēcīgs, būs grūti strādāt. Sajaukto masu ar ķellīti uzsmērē uz sienas un ar gludu tērauda apmešanas lāpstiņu izlīdzina. Kā jau jebkurā darbā, ja vēlas labu rezultātu, arī nepieciešams ievingrināt roku. Šim nolūkam izmanto kādas liekas plāksnes. Meistars vienā dienā nepiedzimst… Apmetumam var piejaukt pigmentus, to var krāsot ar kādu dabisko krāsu. Tā kā svaigi klāts apmetums ir lipīgs, daži to izmanto kā bāzi mozaīku veidošanai.

Kaļķa apmetums

Visvairāk vēsturisko ēku fasādes un iekštelpas klāj kaļķa apmetums. Tam ir vairākas priekšrocības. Kaļķa apmetums lieliski elpo – uzsūc un izdala ūdens tvaikus, kaļķis ir antiseptisks, tātad bremzē pūšanas procesus. Tas noder ķieģeļu un koka mājās gan sienu, gan griestu apmešanai. “Īpaši labs tas ir koka un fibrolīta mājās, jo to sienām arī ar apmetumu nepieciešams saglabāt koka konstrukciju tvaiku caurlaidību,” atzīmē tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš.

Visbiežāk paša spēkiem sagatavo jauktu kaļķa – cementa apmetumu. Tas notiek, sajaucot vienu daļu cementa, divas daļas kaļķa un desmit daļas sijātu smalku smilšu. Dažādas receptes atšķiras.

Klājot apmetumu, ir viens strikts noteikums. Renovējot ēkas, uz vecā, irdenā kaļķa apmetuma nedrīkst klāt blīvo cementa apmetumu. Būvmateriālu veikali piedāvā gatavus kaļķa apmetuma maisījumus, piemēram, “Knauf Grundputz” vai “Serpo 414”. Vietējais “Sakret” ražo kaļķu vēsturisko apmetumu “HM 10”, kas domāts 18. gs. ēku renovēšanai. Tas veidots uz kaļķu, smilšu, līdz 8% cementa un ķīmisku piedevu bāzes. Senākām ēkām paredzētā “HM12” cementa saturs ir tikai līdz 4%.

Sienas renovāciju veic šādi. Sagatavo sienas virsmu. Uz sienas 40 cm attālumā pienaglo 5 mm biezas un 20 – 30 mm platas koka līstes, pie kurām piestiprina parasto metāla apmešanas sietu. No sienas atvirzīts siets atradīsies tieši apmetuma vidū un to stabili noturēs. Pat ja koka baļķu siena aizmugurē nedaudz kustēsies, apmetums neplaisās. Apmešanu sāk no augšas un virzās uz leju. Izmanto tradicionālos apmetēja rīkus. Parasti met divās reizēs, vispirms pirmo kārtu, kad tā vēl nav līdz galam nožuvusi – nākamo. Kad siena ir apmesta, ļauj tai nožūt. Kaļķa apmetums neveidos tādu precīzu sienas un stūru līniju kā rīģipša plāksnes, bet kaļķa sienas reljefam ir sava spēja interjerā radīt īpašu noskaņu, tā dabiskais šarms ir dzīvā, viegli viļņainā virsmā. Dabisko faktūru cienītāji apmetuma virsējo kārtu izlīdzina ar cimdā tērptu roku, panākot sevišķi senatnīgu sienas virsmas faktūru. Izturot stilu sienu, var nokrāsot ar kādu tonētu kaļķu krāsu.

Māla apmetums

Pasaulē vecākais esot māla apmetums. “Māls ir īsts brīnummateriāls. No māla gatavo kosmētiskās sejas maskas, ar to ieziež ķermeni un māla ūdeni pat dzer. Māla apmetuma masa trīs reizes vairāk elpo nekā kaļķa apmetums. Māla sienas spēj rudenī no telpām uzsūkt mitrumu un ziemas laikā to pakāpeniski izdalīt. Tāpat māls labi akumulē siltumu, dienā to uzsūc un naktī izdala. Piedevām māla izdalītais siltums ir organismam vislabvēlīgākais. Māls labi ekranē mūsdienu elektrosmogu – neskaitāmo ierīču izdalītos impulsus. Māls ir vienmēr dzīvs, pat pēc simt gadiem to var noņemt no sienas, ielikt ūdens spainī un iegūt lietojamu masu. Ne velti ar mālu apmet tieši sievietes, no tā kļūst maigas rokas,” zina stāstīt Harijs 
Tučs­­, “RB&B” ekobūvnieks.

Tradicionālais māla apmetums laika gaitā daudz nav mainījies – tas sastāv no māla, smiltīm, reizēm arī piedevām. Māla un smilts proporcijām javā jābūt ap 1:3. Apmešanai izmanto veikalos nopērkamu maisos pildītu pulverveida mālu vai dzīvo mālu speciālā ūdensnecaurlaidīgā iepakojumā.

Reizēm, lai palielinātu siltumizolācijas efektu, māla masai pievieno organiskas sastāvdaļas – linu un kaņepju spaļus, sizalu un kapātus salmus. Māla apmetumu klāj uz minerāla vai organiska pamata sienām un griestiem. To lielākoties veic ar tradicionālajiem apmešanas instrumentiem: ķelli, rīvdēli un velkamo dēli. Lai māls labāk turētos, piestiprina armatūru – niedru vai skaliņu plāksnes. Apmetuma masu gatavo, dzīvo mālu atšķaidot ar ūdeni līdz vajadzīgajai konsistencei. Ja izmanto pulveri, to iejauc ūdenī un maisa, tad laiku notur un sajauc vēlreiz.

“Apmešanu iesāk ar nedaudz šķidrāku apmetumu, ko ar spēku iesit niedru pinumā, lai tas labāk aizpildītu spraugas aiz niedrēm. Pamatkārta var sasniegt vairāku centimetru biezumu. Pēc uzklāšanas māla sienu žāvē vairākas nedēļas un šajā laikā tā regulāri jāapsmidzina ar ūdeni, lai neveidotos plaisas. Otro kārtu velk plānāku – tikai līdz 1 cm biezumam, trešo kārtiņu velk pāris milimetru biezu. Ja gadās kļūdas, tās izlabo, mālu samitrinot un izlīdzinot. Mālu neklāj mitrās telpās vai tiešā mitruma iedarbībā,” uzsver Māris Līdaka, “RB&B” dabisko apmetumu eksperts.

Modernās māla apmetuma sistēmās bez paša māla ir iekļauti apmetuma sieti, niedru pinumi, māla siltumakumulācijas materiāli, māla plāksnes, viss, kas nepieciešams māla komforta uzburšanai. Piemēram, iekštelpām domātais “Agaton Lehm” apmetums piemērots klāšanai uz mūra sienām, mīkstām kokšķiedras plātnēm, vieglā māla plātnēm, niedru paklājiem, apsildāmām sienām u. tml. Sienu pamatam ir jābūt stabilam, tīram un sausam, tā virsma obligāti jāattīra no neuzsūcošām krāsām. Pamatne vispirms tiek samitrināta. Apmetumu var klāt vairākās kārtās un var ieklāt armējošu sietu. Žūšanas laikā atkarībā no laika perioda virsma var būt ar dažādu struktūru. Smalkā apmetuma biezums ir 2 – 3 mm. Smalkāku virsmas struktūru iegūst, ja apmetuma javu norīvē vēlāk. Gludas virsmas iegūst, apstrādājot to ar izlīdzinātāju. Iejaukto produktu apsegtā veidā var uzglabāt vairākas dienas. Izejmateriāli 1 m2 māla sienas veidošanai sastāda apmēram piecus eiro, tikpat izmaksās arī darbs.

Uz apmetuma var klāt dekoratīvo apmetumu vai nokrāsot to ar māla krāsām, vai citām elastīgām krāsām. Māla sienu var krāsot, vaskot vai eļļot, apstrādāt ar iegremdētiem vai reljefiem ornamentiem. Vienkāršs faktūras risinājums ir ar otu sašvīkāt sienu vertikāli, horizontāli vai apļveidā. Citi meistari ņem un veido ar špakteli tiešus triepienus, citi pusapļus. Sienas virskārtas noformēšanai var izmantot apmetumā iejauktu sienu vai sausas lapas. Ja mālā ir piejaukumi, var tos akcentēt un ar mitru sūkli sienu viegli pamazgāt. Pateicoties īpašajam plastiskumam, māls piemērots reljefu ornamentu veidošanai.

Miltu apmetums

Lai pagatavotu miltu krāsu 12 m2 neēvelētu dēļu apšuvuma noklāšanai, ņem 5 l ūdens, 0,2 kg dzelzs vai vara vitriola, 0,25 kg smalka maluma rudzu miltu, 1 kg okera, 0,05 kg sāls un 0,5 litrus lineļļas.

* Lēnām maisot, verdošam ūdenim pievieno dzelzs vitriolu, sāli un rudzu miltus un ļauj pusstundu vārīties.

* Pievieno okeru un vēl pusstundu vāra. Pievieno eļļu un, lēnām maisot, uz mazas uguns vāra vēl 
4 stundas.

* Nākamajā dienā krāsa ir īsti gatava lietošanai.

Pievienot komentāru