Praktiski
Mājas

Romantiska brīvdienu māja, kas izcelta no nebūtības. Ciemos arhitektu Poļu miera ostā3

Foto – Anda Krauze

Nogriežamies šaurā meža celiņā, kas, šķiet, tūdaļ pat aprausies. Kā portāls uz citu dimensiju – pagūstu nodomāt, kad pēkšņi zaļā siena pašķiras un skatam paveras saules pielieta pļava simtgadīgu ozolu ielokā ar zaļpelēku namu tās vidū. Miklais gaiss smaržo pēc tikko nopļautas zāles, putni čivina, svelpj un vītero gluži kā apreibuši, bet nama saimnieki – arhitekti ELITA un ALDIS POĻI –, gaiši smaidot, aicina mūs nākt iekšā.

Zinu, ka Aldim un Elitai tuvs ir funkcionāls minimālisms. Kā nākas, ka viņi nokļuvuši šajā visnotaļ romantiskajā 20. gadsimta sākumā celtā vasaras rezidencē?

Kā profesionāļi vienmēr bijām nedaudz ironiski izturējušies pret mājām ar kolonnām, balkoniņiem un rakstainām tapetēm. Tad nu paši tādu arī dabūjām, – smej Aldis. Bet Elita, turpinot vīra aizsākto domu, piebilst: – Aldis mani sauc par skandināvu pelēko maisu, jo man itin visā patīk vienkāršība un lakonisms. Neskaitāmas reizes esmu klientiem teikusi, lai neko romantisku no manis negaida. Bet nu sev esmu uztaisījusi romantisku virtuvi. Un jūtos tajā ļoti labi.

Šai mājai ir īpašs stāsts. Tā ir būvēta 1912. gadā kā brīvdienu māja, kam līdzās uzcelts mazāks namiņš, kur cauru gadu dzīvojis pārvaldnieks. Jau toreiz te bijis ūdensvads, telefons un centrālapkure. 20. gados to nopircis kāds uzņēmējs baltvācietis. 30. gadu beigās viņš repatriējies, bet nams kļuvis par Lauksaimniecības bankas īpašumu. Padomju laikā te ierīkota pionieru nometne. Kad Aldis mācījās 6. vai 7. klasē, viņš te ir bijis. Pēc neatkarības atgūšanas māja ilgi stāvējusi tukša. Tikai pagalmā slējušies ģipša taurētāji, un kaut kur mētājies apdauzīts Staļina krūšutēls.



Māju nopirkām 2000. gada pavasarī. Tā bija izdemolēta, logi aiznagloti, iekšā metodiski izsisti visi stikli, izzagtas krāsnis, durvis, grīdas, – stāsta Aldis, kamēr mēs ar Elitu šķirstām albumu, kur soli pa solim apkopota atjaunošanas darbu gaita.

Projekts bija izplānots tik gudri, ka mums pat nekas īpaši nebija jāpārveido, – skaidro Aldis un piebilst: – Esam tikai vienu ailu aiztaisījuši un vienu izbūvējuši, lai paplašinātu ēdamistabu.

Bet Elita paņem citu albumu, lai uzticētu man nākamo stāstu: – Bijām jau sākuši te dzīvot, kad vienu vasaru ieripo mūsu pļaviņā vecs auto ar Vācijas numuriem, no tā izlec burvīga kundzīte un metas man ap kaklu: beidzot mēs kādu šeit sastopam! Izrādās, viņa ir kādreizējā īpašnieka mazmeita. Vectēvs viņai daudz stāstījis par šo māju, iedevis arī šo albumu. Tajā ielīmēta karte, fasādes skices, mājas plāns un fotogrāfijas, kur redzams, kā te izskatījās 20. un 30. gados. Kad pirmo reizi viņa te iegriezusies, viss bijis nolaists un izpostīts. Tāpēc tagad tāds prieks. Albumu viņa uzdāvināja mums. Un pēkšņi kļuva tā labi un viegli. Pirms tam bija sajūta, ka saimniekojam svešā mājā, bet nu esam atbrīvojušies no neziņas, kļuvuši par šā īpašuma garīgiem mantiniekiem.

Vēl jāpiebilst, ka Elitas un Alda mājā veiksmīgi apvienojas 20. gadsimta elpa ar 21. gadsimta ērtībām – apsildāmām grīdām, modernām vannas istabām, mūzikas centru, internetu, mūsdienīgiem gaismas ķermeņiem.

Iekārtojumā konceptuāli bija jāizvēlas, vai izmantot modernas dizaina mēbeles vai rekonstruēt 20. gadsimta sākuma sajūtu. Pirmais risinājums ir naudietilpīgs, tāpēc esam raduši kompromisu, – skaidro Elita.

Prieks, ka saimnieki spējuši piešķirt otru dzīvi ne vien namam, bet arī vecām mēbelēm. Daļa nākusi no vecvecāku mājas, daļa atrasta, braukājot pa Latviju. Elita pati piemeklējusi restaurācijai vajadzīgos audumus un apdares materiālus, bet Aldis – īstos meistarus.

Uz jautājumu, kādas ir sajūtas, Aldis teic: – Gribētos te dzīvot biežāk un ilgāk. Te ir fantastiska vieta meditācijai, ko var baudīt, pat zāli pļaujot.

Bet Elita, mirkli padomājusi, saka: – Pirms neilga laika nokļuvu nopietna stresa situācijā un pēkšņi sapratu – cik labi, ka mums ir šī māja, cik ļoti atkal gribu būt šeit.

Saistītie raksti

Jā, šai vietai Lojas gravas malā ir savs īpašs starojums, un arī mājai piemīt īpaša gaisotne. Šķiet, laiks te palēnina gaitu, bet ar katru elpas vilcienu sirdī ieplūst kluss prieks un miers.

LA.lv