Interjers, Mājas

Bez kalēja neiztikt arī XXI gadsimtā

kalejs-liela

Lai gan esam pieraduši, ka lielāko daļu mums nepieciešamo metāla priekšmetu masveidā ražo rūpnīcā, tiem bieži vien pietrūkst individualitātes. Lai tā nebūtu, vislabāk meklēt pieredzējušu kalējmeistaru. Šķietami senā profesija nebūt nepieder pagātnei. Skrīveros savu darbnīcu iekārtojis Latvijas Amatniecības kameras meistars AIVARS GRĪNBERGS. Pēc viņa teiktā, kalēja amats nebūt nenozīmē, ka viss darba laiks tiek pavadīts pie ēzes un laktas. Kalējs mūsdienās ir metālapstrādes meistars, kurš vienlaikus ir arī mākslinieks.

Izvēlas starp metālu un koku

– Mans tēvs bija zvejnieks Kaltenes pusē. Es vēlējos kļūt par galdnieku. Rīgas amatniecības vidusskolā, kur vēlējos mācīties, konkurss bija 14 pretendentu uz vienu vietu. Tam nebiju gatavs, nebija priekšzināšanu, – stāsta Aivars Grīnbergs. – Taču metālapstrādē, kas ikvienam lauku zēnam ir visai pašsaprotama nodarbe, bija divi gribētāji uz vienu vietu. Pirmais gads bija grūts, jo mēģināju saprast, vai tas domāts man. Taču, kad metāls sāka klausīt, šaubas izzuda. Es saprotu metālu. Protams, pieredze nāk ar laiku, bet pareizās izjūtas mums katram ir dotas. Tā arī sāku apgūt kalēja arodu. Kad apprecējos, pārcēlos dzīvot uz Skrīveriem un 2004. gadā iekārtoju kalēja darbnīcu. Mani kalumi atrodami Latvijā, Vācijā, Šveicē, Anglijā un ASV. Darbi bijuši dažādās izstādēs un mākslas festivālos Latvijā, kā arī Anglijā – Londonā un Birmingemā. Darbnīcai attīstoties, iespējams izgatavot jebkura veida metāla konstrukcijas, daudz ko izvirpot.

Katram savs rokraksts

Kalējs mūsdienās nodarbojas ar metālapstrādi, taču daudz plašākā nozīmē, nekā to dara atslēdznieks. Katrs darbs ir unikāls un savā ziņā neatkārtojams. Meistaram ir savs rokraksts.

Šī nozare ir viena no tām, kurā nepieciešamas ne tikai prasmes un iemaņas, bet arī specifiski darbarīki. It īpaši, ja vēlas kaut ko izdarīt pamatīgi. Protams, ja no senākiem laikiem saglabājusies lakta, skrūvspīles un ēze, pamats darboties jau ir.

Tomēr jāizvērtē, vai darbs un līdzekļi, ko plānots ieguldīt, ir tā vērti. Kaut vai saplīsuša, nolietota cirvja metināšana. Ja vien tas nav darbarīks, kas glabā atmiņas no iepriekšējām paaudzēm, racionālāk iegādāties jaunu, nevis labot bojāto. Arī Aivars pats cirvi pērkot, nevis izgatavojot, jo tas ir lētāk.

Individuāla pieeja

Paliek vārti, eņģes, slēdzenes, žogi, balkonu margas, kalti sadzīves priekšmeti, daudzi citi priekšmeti, kas ir ne tikai funkcionāli, bet arī apliecina cilvēka statusu sabiedrībā. Turklāt tie nav masu produkcija un ir īpaši pieskaņoti vietai, kur atrodas. Protams, ne vienmēr šo priekšmetu izgatavošanā jāizmanto ēze, lakta un āmurs. Bieži vien pietiek ar metināšanas iekārtu un citiem metālapstrādes instrumentiem. Piemēram, eņģes var izgatavot tikai ar kalšanu, taču tās būs ļoti dārgas. Var vienkāršākā konstrukcijā izmantot kaltus elementus, kaut vai nosmailinot eņģu galus. Priekšmets būs lētāks, bet tik un tā dekoratīvs. Ne jau vienmēr vajag eņģes ar kruzuļiem, kā tas ir pils vārtiem. Galvenais, lai būtu izturīgas un pildītu savu funkciju.

Kalējs stāsta, ka bieži vien dodas pie klienta. Redzot apkārtni un māju, kopā ar īpašnieku var izlemt, kāds tieši risinājums būs vispiemērotākais. Visam jābūt saskaņā – vēlmēm un finansiālajām iespējām.

Meistara padomi

* Kalējs iesaka visas kaltās detaļas vispirms rūpnieciski cinkot un tikai pēc tam krāsot. Krāsa vien nespēj ilgstoši pasargāt metālu no rūsēšanas. Turklāt to ne vienmēr iespējams uzklāt pietiekami kvalitatīvi, aizsedzot visas poras. Mūsu laika apstākļi metālam ir ļoti nelabvēlīgi.

* Situācijās, kad rūsa sākusi bojāt kādu iepriekš krāsotu metāla izstrādājumu, piemēram, žogu, pirms pārkrāsošanas bojātā vieta rūpīgi jānotīra. Var izmantot metāla birsti vai smilšpapīru. Galvenais – pēc iespējas rūpīgāk notīrīt rūsu. Pēc tam metālu pārklāj ar krāsu, kam ir antikorozijas piedevas. Ja iespējams, veco krāsu vislabāk notīrīt ar smilšu strūklu, šo darbu uzticot pieredzējušiem meistariem.

* Ja nepieciešams izlocīt metāla detaļu, piemēram, iegūt asu leņķi, metāla detaļu pirms locīšanas noteikti silda. Ja leņķis lēzenāks, var iztikt bez sildīšanas. Viens gals jānostiprina skrūvspīlēs, otrs jāliec. Vēl var izmantot laktu, kvadrāta caurumā ieliekot paliktni, radīt lauzienu un liekt, sitot ar āmuru. Šādā gadījumā jāizvairās no asiem, stipriem triecieniem.
Ja jāsaliec caurule, to piepilda ar sausām, birstošām smiltīm, galus aizdara un mēģina liekt. Vislabāk to darīt, izmantojot valcējamās palīgierīces.

* Griežot ar leņķa slīpmašīnu plānu metāla loksni, jāpanāk, lai loksne nevibrētu, un nevajag censties griezt dziļi. Šādā situācijā ļoti strauji dils slīpmašīnas ripa. Labāk griezt sekli, lai ripa, izgriežot materiālu, atrastos ne dziļāk par puscentimetru.

* Reizēm mājas apstākļos jānorūda metāls. Pareizi būtu vispirms metālu nokarsēt līdz sarkankvēlei, tad strauji atdzesēt, iemērcot eļļā. Detaļu gan nevajag turēt nekustīgi, bet maisīt ar to eļļu. Kad metāls atdzisis līdz aptuveni +60…+100 oC, to mazliet noslīpē, lai notīrītu uzdegumus. Tad karsē atkal, kamēr metāls iegūst dzeltenīgu nokrāsu. Pēc tam to atdzesē ūdenī. Šo darbību sauc pat atlaidināšanu. Ja, otrreiz karsējot, metāls ir zils, tas atkal kļūst mīksts un pirmā rūdīšana jāveic no jauna. Ja jārūda, piemēram, kalts, asmeni karsēt nevajadzētu. Vislabāk nokarsēt lielāku metāla gabalu un uz tā karsēt kaltu no vidus. Siltums pietiekami izplatīsies pa visu instrumentu. Pretējā gadījumā asmens uzkarsīs par daudz, bet pārējais metāls vēl nebūs pietiekami sakarsis.
Ja metāls ilgstoši pakļauts noteiktām slodzēm, piemēram liecei, stiepei, stiprai vibrācijai, tas ar laiku nogurst – zaudē sākotnējās īpašības. Labs piemērs – atsperes. To metāls ar laiku kļūst mīksts, un padodas deformācijām. Diemžēl šādos gadījumos atkārtota apstrāde mājas apstākļos nepalīdzēs, un vislabāk iegādāties jaunu mehānismu. Izņēmums varētu būt vien galdnieku kalti. Kad tie kļūst mīksti, tos var norūdīt, kā teikts iepriekš.

* Visai bieži, izgatavojot kādu metāla ierīci, nākas urbumā iegriezt vītni vai to izveidot uz stieņa. Kad urbums izurbts un noteikta nepieciešamā vītne, jāņem vērā, ka vispirms jāizvēlas vītņgriezis ar vismazāko zobiņu dziļumu. Parasti komplektos katram vītnes izmēram ir divi vai trīs vītņgrieži ar dažādu zobiņu dziļumu. Kad izveidota sākotnējā vītne, ņem nākamo vītņgriezi un to padziļina. Parasti griešanas dziļums uz vītņgriežiem ir īpaši atzīmēts. 
Vītni griežot, svarīgi instrumentu turēt taisni. Kad izdarīts pāris apgriezienu uz priekšu, pusapgrieziens jāpagriež atpakaļ, lai atlauztu radušās skaidas. Nedrīkst aizmirst darba vietu ieeļļot. Izgriežot vītni uz stieņa, tā galu vēlams mazliet uzasināt, noslīpējot taisnās malas. Tad varēs precīzāk izveidot vītnes sākumu.

* Ja nepieciešams pārkniedēt knaibles, kas kļuvušas pārāk vaļīgas, starp knaibļu pusēm jāievieto plāna kartona starplika. Tad bez bailēm var abas puses stingri sakniedēt. Vēlāk kartonu izvelk vai izdedzina. Knaibles atgūst kustīgumu

1 komentārs

Pievienot komentāru