Praktiski
Svētki

7 svarīgi jautājumi par piemiņas vietām 1

Apmalītes ir svarīgas. Lielākā kļūda – uzbērt kapavietai smiltis un pēc tam izrakt bedrīti, kurā iebērt melnzemi puķu un krūmu stādīšanai. Pavisam drīz tā sajauksies, un smiltis kļūs pelēkas, augsne – smilšaina. Pagaidu variantā tā var darīt ar dobēm paredzētajām plastmasas apmalītēm, kuras vēlāk nomaina, piemēram, pret akmens plāksnēm. Paliekošajā variantā smiltis vai cits grunts segums jānodala no auglīgās augsnes. Augiem paredzēto stādīšanas bedri izoderē ar ģeotekstilu. Pagaidu variantā puķes varētu stādīt arī lielos plastmasas podos, kas ierakti zemē. Foto – Sandra Ruska

Pavasarī jāsakārto arī kapavietas. Ja laika apstākļi ļauj, mazgā pieminekļus, apmales vai pat no jauna iekārto piemiņas vietu. To darīt izdevīgi jau tagad, kad kapu ierīkotājiem mazāk darba.

1. Kā noteikt, vai nolūkotais akmens der piemineklim?

– Piemiņas zīmēm populārākie ir Latvijas laukakmeņi, – stāsta kapavietu ierīkotājs Andris Šīmanis, kurš ar šo biznesu nodarbojas jau otrajā paaudzē. – Taču skaistus, lielus laukakmeņus arvien grūtāk atrast, dārga ir to transportēšana, turklāt apstrādē tam var atklāties kāda plaisa. Tāpēc kvalitatīvu granītu ieved arī no Zviedrijas, Somijas, Karēlijas. Īsti materiāli nevar maksāt lēti. – Viņš novērojis, ka cilvēki, veidojot kapavietu tuviniekiem, mēģina balansēt starp kvalitāti un cenu. Tomēr, lai piemiņas vieta būtu glīta ilgus gadus, pārlieku aizrauties ar naudas ekonomiju nedrīkst.

– Daudzi pat neiedomājas, ka arī akmeņi var būt viltoti! – atklāj kapu meistars. Visbiežāk tie ir no Ķīnas ievestie, nedabiski melnie un spīdīgie, bet lētie akmeņi. Dažviet tos uzdod arī par Indijas akmeņiem. Viltotie gadu gaitā zaudē gan spožumu, gan melnumu, kļūst blāvi un pelēki, bet atšķirt no īstajiem var tikai speciālists. Ja pārdevējs godīgi atklāj, kas tā par preci un kādi riski, bet pircējam galvenais ir pienākuma pēc kaut kā sakārtot kapavietu, pretenziju nevar būt. Bet kā netikt piekrāptam, ja vēlas kvalitatīvu mantu? Speciālisti iesaka izvairīties no pārāk spīdīgiem pieminekļiem ar ļoti smalkiem, vijīgiem, reljefiem greznojumiem, jo īsts akmens vienmēr būs mazliet robusts.

Latvijas apstākļos ne vienmēr labi uzvedas no atšķirīga klimata valstīm, piemēram, no Ukrainas, ievesti akmeņi, bet tos pazīst tikai profesionāļi. Drošākais variants – pieminekļus un apmales iegādāties pie meistariem, kam ir darbnīca. Turklāt noteikti jāprasa darījumu apliecinošs dokuments, lai to var izmantot, ja vēlāk rodas strīds par kvalitāti. Meistars stāsta, ka daži krāpnieki akmeni paredzētajās vietās nenopulē pilnīgi, bet spīdumu panāk, ierīvējot ar sveci. Tad piemineklis izskatās glīts līdz pirmajai mazgāšanas reizei. Uzmanīties vajag, jo pat lētākie varianti ir gana dārgi, tāpēc vērts apdomāt, par ko izdod naudu.

Andris Šīmanis arī piekodina, ka akmens piemineklim piemērotāka ir akmens pamatne. Dažādu krāsu granīts kopā izskatās labi, taču dažādi materiāli (lieta betona pamatne un akmens piemineklis) sadzīvos slikti. Labākais stiprinājums starp akmeņiem – speciāla elastīga akmens līme. Tad savienojuma vieta pielāgosies zemes kustībai.

! Arī ierīkotai kapavietai ir divu gadu garantija, kuras laikā radušos defektus darba veicējam ir pienākums novērst, ja brāķis radies meistaru dēļ.

Galerijas nosaukums


2. Kā izlemt, kādu piemiņas vietu veidot?

– Katram par skaistu un sakoptu kapavietu ir savs priekšstats, un tas jāņem vērā. – Ir gan kopīgas iezīmes tautībām. Visdāsnāk naudu kapavietai tērē lietuvieši un krievi. Vidējā latvieša gaume – vidēji liels akmens, kapu apmalītes un dzīvžodziņš.

– Krustus bēru laikā katoļi liek galvgalī, luterāņi un pareizticīgie – kājgalī. Uzrakstus uz apmalītēm gravē pretējā galā. Taču tagad kapos tiek gatavotas galvenokārt piemiņas zīmes. Šo akmeņu izvietojumā lielāka nozīme ir atdusas vietas kopīgajai kompozīcijai, nevis reliģiskajiem priekšrak­stiem, – stāsta Andris Šīmanis.

Ja nojauta tikai aptuvena, vispirms der izstaigāt kapus, saprast, kas patīk, un tad apskatīt paraugus pie kapavietu ierīkotāja. Ja esošie neapmierina, speciālisti var uzskicēt kaut ko citu. Taču pie kapavietas ierīkošanas un izmaksu precizēšanas var ķerties tikai tad, kad speciālisti apskatījuši piemiņas vietu dabā, jo var būt daudz neparedzētu faktoru. Vēl jāņem vērā, ka pieminekli vajadzētu pasūtīt vismaz pāris mēnešu pirms vēlamā uzlikšanas datuma. Ja īstais akmens izvēlēts, gana daudz laika vajadzēs skices saskaņošanai, pamatnes ielikšanai.

! Svarīgi, lai uz pieminekļa labi varētu izlasīt aizgājēju vārdus, lai tas labi iederētos kapu kopējā plānojumā un salīdzinājumā ar citām kapavietām, celiņiem.

3. Kuri gravējumi turas vislabāk?

Gravējumus akmenī veido, gravējot ar kaltu vai izskalojot ar smilšu strūklu.

Ilgmūžīgāks un skaistāks, protams, ir roku darbs, skaidro meistars, taču arī dārgāks. Smilšu strūkla rada vienmērīgu padziļinājumu, it kā grāvīti ar plakanu apakšu.

Burti un zīmējumi labāk izskatās, iekrāsoti akmens krāsā. Uz pieminekļiem populāri ir smalki zīmēti portreti, ainavas. Andris atceras: – Radinieks atnāk uz kapiem lietus laikā – zīmējuma nav! Sāk sūdzēties. Saku, lai skatās sausā laikā, tad bilde būs vietā! – Lai zīmējums būtu redzams arī mitrā laikā un burti labāk izceltos, iekalto iekrāso.

! Ja piemineklī paredzēts iegravēt vēl kādu vārdu vai gadskaitli, jāizvēlas ar roku gravēts akmens, jo to akmeņkalis varēs izdarīt uz vietas. Gravēt ar smilšu strūklu var tikai darbnīcā, tāpēc akmeni vajadzēs noņemt, turklāt pēc laika var nebūt atbilstīga šrifta burtu.

4. Kad pēc apbedīšanas drīkst likt kapu apmalītes?

Parasti kapavietu ierīko gadu pēc bērēm, kad zeme nosēdusies. Taču šāda pieeja ir aplama, skaidro kapu ierīkotājs. Zeme turpinās sēsties vēl ilgus gadus. Lielākie iegruvumi var būt pat desmit gadu pēc apbedīšanas, kad sakrīt zārka vāks. Jo labāks zārks, jo vēlāk tas var notikt.

Gaidīšana gada garumā parasti ir mokoša, jo jādomā, kā glīti noformēt kapavietu. Tāpēc meistars iesaka kapu sakārtot jau agrāk. Kad zeme nedaudz pieblietēta, var uzlikt apmalītes un pieminekli. Ja ziemas siltas, to var darīt, negaidot pavasari.

! Atkarībā no zemes apmalītes var staigāt arī vecās kapavietās. Tad atkal novieto taisni.

5. Ar ko vislabāk tīrīt pieminekļus?

Kapakmeņu tīrīšanai veikalos var iegādāties dažādus ķīmiskos līdzekļus. Tie gan ir diezgan dārgi, un nav zināms, cik labi. Spriežot pēc prakses, Andris iesaka izmantot parasto dzeramo sodu. – Pieminekli krietni saslapina, ierīvē ar sodu un pēc kāda laiciņa nomazgā ar stingru plastmasas saru birsti, kādas izmanto tualetes podu un vannu mazgāšanai. Pēc tīrīšanas akmens virsmas labi noskalo. Būs kā jaunas! Īsta pulēta akmens virsmu nevar saskrāpēt pat ar stiepļu birsti, – viņš iedrošina, – bet nezināma vai nepareizi lietota ķīmija to var sabojāt.

Jo vairāk koku apkārt kapavietai, jo biežāk nāksies tīrīt pieminekli. Tas tāpēc, ka no koku, it īpaši no liepu, lapām pil izsvīdums, krājas ziedputekšņi, putekļi. Ja visa šī bagātība paliks, tā kļūs par augsni sūnām, ķēr­pjiem. Pašam akmenim tas ļaunumu nenodara (ja vien tas nav, piemēram, šūnakmens vai kāds cits jutīgs materiāls, taču tādi ir retums, un par to kopšanu speciālisti informēs), bet visvairāk cieš vizuālais izskats.

! Ja patīk, akmenim var ļaut arī apsūnot, un tas sevišķi iederas romantiskās lauku kapsētās.

6. Kā atjaunot apmalītes?

Akmens apmalītes var noberzt ar ūdeni un lupatu, bet no cementa lietās apmalītes izskatīsies kā jaunas, ja tās apstrādās ar galodu. Rīkojas šādi: kad apmalīte pamatīgi nomazgāta, to samitrina un nopulē ar smalku, jaunu galodiņu. Tad virsmā iemirdzēsies pat gaišie akmentiņi.

Senākām apmalītēm bieži vien ir izmantota balta marmora plāksnīte ar aizgājēja vārdu. To rūpīgi nomazgā ar sodu, ar saru birsti izberž burtu padziļinājumus un visu noskalo. Tad ar smalku otiņu padziļinājumā atjauno burtu krāsojumu. Izvēlas, piemēram, ūdens emulsijas krāsu, nitrokrāsu vai jebkuru citu āra darbiem paredzētu krāsu zelta, sudraba vai melnā tonī. Kad tā nožuvusi, plāksnīti samitrina ar ūdeni un plakaniski norīvē ar slapju (!) smalko galodu, lai virsma būtu tīra.

Saistītie raksti

! Ja apmalītes sašķiebušās, tās var izlīdzināt bez meistara palīdzības, jo tās tik viegli nav pārlaužamas. Senās apmales ir izturīgākas, tāpēc, ja nav apdrupušas, varbūt nav vērts noņemt, bet tām vajag pieskaņot jaunāko kapu apmalītes.

7. Ko darīt ar koka krustu?

Pēdējos gados bērēs pie kapavietas novieto pagaidu krustu no koka. Kad tas kļuvis neglīts vai tiek ierīkota kapavieta, rodas jautājums, ko ar to darīt, lai netiktu pārkāpti kādi rituāli. Kapu ierīkošanas speciālists aprunājies ar dažādu konfesiju mācītājiem un saņēmis šādus ieteikumus. Vispareizāk būtu krustu ieguldīt nolīdzinātajā kapavietā, pirms tiek uzlikta apmalīte. Ja apmalīte jau ir, lauku kapos krustu var sadedzināt viņpus žoga vietā, kur parasti dedzina lapas, zarus, un pelnus izkaisīt uz kopiņas. Pilsētā, kur to nevar izdarīt, krustu var salauzt un noguldīt uz kapa vai nokalpojušās koka daļas izmest.

! Veselu krustu izmest atkritumos nebūtu pareizi, jo tā tiek zaimots kristiešu simbols.

LA.lv