Praktiski
Mājas mīluļi

Ēd no suņa bļodas, un viņš neiekāros tavējo! Suņi apbrīnojami lasa domas 16

Foto – Shutterstock

Suņi ir spējīgi uz empātiju

Dedzīgs suņa īpašnieks stāstīs ikvienam, kurš klausīsies (un arī tiem, kuri neklausās), ka viņu suns ir tik piemīlīgs un ļoti gudrs, un māk vislabākos trikus. Tādus trikus, kā sēdēt, nogulties, uzmest kūleni, izlikties par beigtu un turklāt piesauks “saistīta prāta teoriju”. Pag, kas bija tas pēdējais? Prāta teorija attiecas uz radības izpratni par citu būtņu dažādajām uztverēm un to, ka šīs uztveres var būt līdzvērtīgas. Tas ir pārsteidzoši progresīvs sociāls jēdziens, tāds, kurš gandrīz nevienam cilvēkam, runājot pa telefonu kino nepiemīt. Bet suņiem varbūt tomēr.

Žāvāšanās ir fenomens, kurš tieši tiek saistīts ar empātiju, un tas ir novērots tikai sugās, kuras ir spējīgas uz empātiju (tas būtu cilvēkos un citos primātos), un arī tad tikai vienās sugās. Cilvēki žāvājas, kad redz citus cilvēkus žāvājoties; šimpanzes žāvājas, kad redz citas šimpanzes žāvājoties. Iespējams, izlasot vārdu “žāvāties”, tu arī nožāvājies!

Izņēmums šim likumam, protams, ir suņi. Suņi var “noķert” tavas žāvas. Pētnieki nav pilnībā pārliecināti, kāpēc tā notiek (viņi pat nezina, kāpēc žāvas ir tik lipīgas starp cilvēkiem), bet viņi pieņem, ka cilvēki ir izmantojuši žāvas, lai norādītu uz nogurumu vēl laikā, kad valoda nebija attīstījusies. Dabiskā atlase priekšroku deva suņiem, kuri varētu ar mums komunicēt pēc iespējas vairāk veidos, un žāvas vienkārši izveidojās kā viens no šiem veidiem.

Vēl jo vairāk, kad mēs jūtamies slikti, suņi izjūt līdzjūtību. Fiziskie veidi, kā viņi atbild – ierautas astes, noliektas galvas, mūsu seju apveltīšana ar maigām suņu bučām – tās ir līdzjūtības izpausmes. Tieši tāpēc suņi ir tik lieliski terapijas dzīvnieki – tas ir kā bezmaksas terapeits, kurš tev seko, ieklausās bez pārtraukšanas un strādā par atlikumiem no galda. Tāpēc acīmredzami suņiem ir sevišķa spēja nolasīt mūsu emocijas… Bet kā? Tāpēc, ka visi cilvēki, neatkarīgi no tā, vai ir kreiļi vai labroči, izrāda emocijas galvenokārt sejas labajā pusē. Kad mēs skatāmies viens uz otru, lai meklētu potenciālos romantiskos partnerus vai arī novērtējam sadurssmes iespēju, tā ir labā sejas puse, uz kuru mēs skatāmies. Vienīgās sugas, kuras tā dara, ir cilvēki, pērtiķi… un suņi. Kaut arī tavs suns nemeklē ne romantiku, ne potenciālos sparinga partnerus.

Suņi saprot, ka mūsu vizuālā perspektīva atšķiras no viņējās

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Šis var likties pašsaprotami tavām lielajām cilvēka smadzenēm, bet tā patiesībā ir reti sastopami īpašība, kad runa ir par citām sugām – tavs suns zina, ko tu vari redzēt, un saprot, ka tas atšķiras no tā, ko redz viņš pats.

Pētnieki šo hipotēzi pārbaudīja, noliekot cilvēku un suni pretējās istabas malās, bet centrā atradās divas identiskas rotaļlietas.

Tad viņi nošķīra rotaļlietas no cilvēka ar barjerām – vienai rotaļlietai priekšā noliekot caurskatāmu barjeru, bet otrai priekšā necaurredzamu.

Kad cilvēks pavēlēja sunim to atnest, bez jebkāda fiziska norādījuma, par kuru ir runa, suns atnesa to rotaļlietu, kuru cilvēks varēja redzēt – aiz caurspīdīgās barjeras. Protams, ja vien cilvēks neuzgriezu mugura. Tādā gadījumā suns atnesa to rotaļlietu, kuru pats vēlējās.

Suņi to izmanto pat savā labā. Kad tu pasaki Fido, lai tas neēstu tikko pagatavoto maltīti, viņš to neēdīs tikmēr, kamēr skaties uz to.

Bet, tiklīdz tu pievērsi acis, aizgriezīsies vai noliksi kaut ko starp sevi un tikko pagatavoto ēdienu, tavs suns zaudēs visu savu suņa godu un metīsies tai virsū.

Suņi pieņem, ka tu zini kaut ko, ko viņi nezina

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Suņa vēlme mieloties ar to pašu ēdienu, ko ēd cilvēki, iet vēl dziļāk nekā tikai par vienkāršo faktu, ka tas, ko tu ēd, visticamāk, negaršo pēc izkaltētas zirga pēcpuses kā tas, kas ir viņa bļodā.

Pat ja tu mainītu savu ēdienkarti un ēstu tikai suņu barību, tikmēr, kamēr tu šķietami pilnībā to izbaudīsi, tavs suns lūgtos pēc savas paša barības tikpat ļoti, cik viņš pašlaik lūdzas pēc steika gabala.

Suņi vēlas ēst to, ko ēdam mēs, vienkārši tāpēc, ka mums tas patīk un viņi uzticas mūsu spriestpējām.

Pētnieki, kuri studēja šo fenomenu, atklāja, ka tas ir patiess pat tad, kad suņi tiek nolikti šķietami acīmredzamas izvēles priekšā starp mazu ēdiena bļodu un lielu – ja cilvēks ēda un izbaudīja mazās bļodas saturu, suns arī izvēlēsies mazāko bļodu, kaut arī lielākā ir turpat blakus. Tieši tik liela apņemšanās viņiem ir – ja tu kaut kāda iemesla dēļ dalies katrā maltītē ar savu suni un tev ir problēmas ar ēšanu, tāpat būs arī viņam.

Suņi saprot norādīšanu ar pirkstu

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Arī šis varētu izklausīties pavisam pašsaprotami tavām iedomīgajām barības ķēdes augšgala smadzenēm, bet patiesībā suņi un cilvēki ir vienīgās divas sugas uz mūsu planētas, kuras saprot jēgu norādīšanā ar pirkstu.

Norādīšana ar pirkstu ir daudz sarežģītāka nekā varētu likties. Pat pēc intensīvām apmācībām šimpanzes, mūsu tuvākie radinieki evolūcijas kokā, patiesi to nesaprot.

Taču suņi saprot, jo evolūcija ir padarījusi viņus spējīgus saprast, kad cilvēks norāda ar pirkstu, 1) cilvēkiem ir savādāka perspektīva nekā viņiem, 2) šī perspektīva parasti ir noderīga un, vēl svarīgāk, 3) šai perspektīvai gandrīz vienmēr var uzticēties.

Jau minējām, ka suņi izprot mūsu atšķirīgos redzes laukus un uztveri, un ka viņi uzticas mūsu spriestpējai un lēmumiem, tāpēc sekojoši ir loģiski, ka suņi saprastu, ka mūsu perspektīva, visticamāk, ir noderīga – ja sekošana norādēm viņiem nepalīdzētu, evolucionāri runājot, viņi tām nesekotu mūsdienās. Bet uzmanības pievēršana cilvēka pirksta norādēm ir ļāvusi tiem kopumā tikt pie prāviem apjomiem ar nokritušu ēdienu, un tas nav nemaz tik slikts ieguvums!

Iespējams, visapbrīnojamāk ir tas, ka suņi ir jūtīgi pret mūsu virziena norādījumiem un spēj tiem sekot ar nodomu pat tad, kad mēs patiesībā uz neko nenorādām.

Pievērst sava suņa uzmanību un tad intensīvi skatīties uz objektu (nepasakot pilnīgi neko), ir viss, kas nepieciešams, lai suns saprastu, ka domā par šo objektu. Esi uzmanīgs ar savām jaunatklātajām spējām.

Suņi zina, kad tev kāds cits patīk vairāk

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Tu un tavs suns esat devušies jaukā vakara skrējienā, pilnu ar treniņiem un dabisko vajadzību nokārtošanu brīvā dabā, kad jūs sasopat vēl vienu suni. Tu nevainīgi pieliecies, lai paglaudītu radībiņu un pēkšņi tavs suns lec vai gaisā, iesprostojot jūs visus ietītus neizbēgamā mezglā sasietā pavadā.

Tā ir interesanta reakcija, it īpaši tāpēc, ka ilgi tika uzskatīts, ka suņi nejūt greizsirdību.
Zinātnieki grupē emocijas divās kategorijās – primārajās, piemēram, bailēs un dusmās, kuras ir sastopamas gandrīz visos dzīvniekos, un sekundārajās, kā, piemēram, vainas apziņa un greizsirdība, par kurām tika uzskatīts, ka nepieciešama sevis apzināšanās. Un paša esības apziņa ir ekskluzīva tikai primātiem.

Zinātnieki ar laiku pierādīja teoriju, noliekot blakus divus suņus, un tad liekot viņiem izpildīt vienu un to pašu triku – pie veiksmīgas trika izpildīšanas viens suns tika atalgots, bet otrs ne. Pēc pāris raundiem viņi atklāja kaut ko pārsteidzošu – neatalgotais suns pārsteidza izpildīt triku, pat izrādot skaidras stresa un aizkaitinājuma pazīmes.

Interesanti. Bet tas varētu vienkārši demonstrēt, ka suns saprot godīgumu nevis izjūt greizsirdību, vai ne? Suņu saimnieki nepiekrīt, un viņi vienkārši par to nebeidz runāt. Viņi norāda uz to, ka suņiem ir ļoti līdzīga mīlestība – un greizsirdība – saistīta ar hormoniem kā mums, cilvēkiem (oksitocīns), un bieži parāda sevi kā spējīgus uz diezgan intensīvu skaudību.

Kuces dažreiz, kļūst greizsirdīgas pašas uz savām atvasēm, jo mazie, piemīlīgie nelieši nozog visu uzmanību – un, ja saimnieki neuzmanās, sune var pat sākt izrādīt agresīvu uzvedību pati pret saviem mazuļiem. Godīgi, tie ir anekdotiski pierādījumi, bet tik un tā – kura cita radība nostātos pati pret saviem bērniem tikai tāpēc, ka saimnieks tos mīl vairāk?

Sagatavots pēc www.cracked.com

LA.lv